Ekskavatori sākotnēji tika darbināti ar rokām; laiks no viņu izgudrojuma līdz 2013. gadam pārsniedz 130 gadus. Šajā periodā tie attīstījās no ar tvaiku darbināmiem, pagriežamiem- tipa ekskavatoriem uz tiem, kurus darbina ar elektromotoriem vai iekšdedzes dzinējiem, galu galā izveidojot pilnībā automātiskus hidrauliskos ekskavatorus, kuros integrētas mehāniskās, elektriskās un hidrauliskās tehnoloģijas. Pirmo hidraulisko ekskavatoru veiksmīgi izstrādāja franču kompānija Poclain.
Hidrauliskās tehnoloģijas izmantošana izraisīja uz traktoru{0}}montējamu hidraulisko ekskavatoru rašanos 20. g. 40. gados. 1951. gadā Poklēns laida klajā pirmo pilnībā hidraulisko ekskavatoru ekskavatoru, paverot jaunas iespējas ekskavatoru tehnoloģijām; pēc tam 50. gadu sākumā un vidū tika izstrādāti pilnībā hidrauliskie ekskavatori ar pilnu-šūpošanās spēju-, kas bija pieejami gan velkamajā, gan kāpurķēžu{8}}versijā.
Agrīnie hidrauliskie ekskavatori prototipi balstījās uz hidrauliskajām tehnoloģijām, kas pielāgotas lidmašīnām un darbgaldiem; tiem trūka hidraulisko komponentu, kas būtu īpaši piemēroti dažādiem ekskavatoru darbības apstākļiem, tie cieta no nekonsekventas ražošanas kvalitātes un trūka pilnu atbalsta daļu klāsta. Sākot ar 1960. gadiem, hidrauliskie ekskavatori ienāca plašas ieviešanas un straujas izaugsmes fāzē, ko raksturo ražotāju un modeļu skaita pieaugums, kā arī ražošanas apjoma pieaugums. Laika posmā no 1968. līdz 1970. gadam hidrauliskie ekskavatori veidoja 83% no kopējās ekskavatoru produkcijas, strauji tuvojoties 100% atzīmei.
